Rīgas mikrorajoni: katrs ar savu biogrāfiju

Pēc Staļina nāves Padomju Savienības vadības attieksme pret arhitektūru un būvniecību krasi izmainījās. 1954. gada decembrī Vissavienības celtniecības nozares kongresā tika kritizēta „pārlieku greznā arhitektūra”. Tika nolemts ieviest industriālas celtniecības metodes un tipveida projektēšanu. Šo jaunievedumu mērķis bija saprotams – bija jāatrisina dzīvokļu jautājums, kas nozīmēja celtniecības tempu paātrināšanu un tās padarīšanu pēc iespējas ekonomiskāku.

Rīgā mikrorajonu būvniecība sākās 1950-to gadu beigās ar „Āgenskalna priedēm”, kaut gan, stingri ņemot, īstam mikrorajonam Āgenskalns ir par mazu. Sākumā šeit būvētas ķieģeļu mājas, pēc tam, kad Rīgā atvērts pirmais māju celtniecības kombināts, šeit parādījušās arī pirmās Rīgas paneļu mājas.

Tajā pašā laikā sākta arī dzīvojamo ēku celtniecība Juglā un Ķengaragā. Juglā pēc Otrā pasaules kara tika nolemts būvēt ģimenes mājas. Nodarboties ar individuālo būvniecību varēja tikai savā brīvajā laikā pēc darba. No kurienes toreiz ņemti būvmateriāli – tas jau ir cits stāsts, taču jebkurā gadījumā mājas ir būvētas un radīti veseli individuālās apbūves rajoni. Taču drīz vien individuālajai būvniecībai noteikts aizliegums – lai zeme pilsētas robežās netiktu izmantota iracionāli, jo vienas individuālas mājas vietā iespējams uzbūvēt veselu daudzdzīvokļu namu. Taču jau uzbūvētās mājas nolemts nenojaukt un daudzstāvu māju apbūves rajonos palikušas individuālas ēkas.

1960-tajos un 1970-tajos gados, kad būvēti daudzi Rīgas mikrorajoni, projektētāji patiešām demonstrējuši ļoti profesionālu un cilvēcisku dzīvojamo māju apbūves pieeju. Atceros, reiz kāds ārzemju arhitekts, pēc iepazīšanās ar mūsu daudzdzīvokļu namiem, sacīja – plānošana jums ir labā līmenī, bet vajadzētu nolīgt citu celtniecības uzņēmumu... Viņam bija grūti iztēloties, ka būvniecības sfērā konkurences vienkārši nav, un, ka viena un tā pati būvorganizācija bija paredzēta visiem darbiem vairākus gadus uz priekšu. Tāpēc būvniecības kvalitāte vēl aizvien ir viena no galvenajām daudzdzīvokļu namu problēmām.

Un vēl: praktiski katrā mikrorajonā netika uzbūvētas noteiktas ēkas. Piemēram, Imantā tā arī neparādījās peldbaseins, savukārt Mežciemā netika uzbūvēts sabiedriskais centrs, nepabeigtas ir arī citas vietas. Reālais izpildījums vienmēr atšķīrās no plāniem uz papīra.

Pirmais lielais dzīvojamo māju ojekts Rīgā – dzīvojamais masīvs „Āgenskalna priedes” (arhitekts – N. Rendels) būvēts no 1958. līdz 1962. gadam. Kompozīcijas vidū saglabāta daļa no sākotnējās ainavas – kalns, kas apaudzis ar priedēm. Apkārt tam brīvi izvietotas piecstāvu sekciju tipa mājas, tai skaitā arī mājas ar mansardiem, kas paredzēti māksliniekiem. Daļa uzbūvēto ēku ir būvētas no silikāta ķieģeļiem, daļa ir paneļu mājas.

osmā no pašreizējās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas līdz tramvaja gala pieturai Juglā tika uzbūvētas „hruščovkas” no baltajiem silikāta ķieģeļiem, vietām saglabājušās arī vecās ēkas. Vēlāk apbūvē dominējušas piecstāvu paneļu „hruščovkas”.

Tā kā šis rajons atrodas Rīgas „pievārtē”, pie Brīvības ielas un Juglas krustojuma tika ieplānots uzbūvēt Rīgā pirmos 10 un 12 stāvu mājas – torņus. Taču no šiem plāniem tika nolemts atteikties un 1960-to gadu vidu pēc O. Kraukļa projekta šeit uzbūvētas četras deviņstāvu ķieģeļu mājas.

Būvniecība Juglā turpinājusies arī pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas: Juglas ielā – starp Brīvības un Pāles ielām uzbūvētas daudzstāvu mājas, savukārt Brīvības ielā 386 – dzīvojamo ēku komplekss, uzbūvētas privātmājas un rindu mājas Mārkalnes un Murjāņu ielās.

Ķengaraga būvniecība norisinājusies laikā no 1961. līdz 1971. gadam, projektu izstrādājusi arhitektu grupa,kuras sastāvā bijuši A. Berķe, M.Brodskis, I. Strautmanis, G. Melbergs, A. Ozoliņš un L. Nagliņš.

Pirmajā mikrorajona būvniecības posmā uzceltas septiņas ēku grupas ar trapečveida formas pagalmiem, kas no Daugavas puses ir noslēgti. Otrajā būvniecības posmā pagalmi galvenokārt veidoti taisnstūra formā.

Galvenokārt būvētas piecstāvu sekciju tipa lielpaneļu mājas, kā arī 12-stāvīgas torņa tipa ķieģeļu mājas, kas būvētas tikai 70-tajos gads. Vēlāk apbūvi papildinājuās koridoru tipa mazģimeņu mājas.

Apbūvē dominē piecstāvu, deviņstāvu un divpadsmitstāvu mājas. Savukārt to izvietojumam izmantots interesants kompozīcijas paņēmiens: mājas izvietotas, veidojot pilnus vai daļējus sešstūrus. Katra sešstūra šķautne sastāv no 4-6 sekciju tipa mājām, savukārt iekšējā platība starp šīm ēkām kalpo kā atklāta tipa pagalms. Savukārt pie maģistrālēm brīvi izvietotas deviņstāvu vairāku sekciju mājas – „sienas”.

Rajona kopējo tēlu pamatā raksturo 602. sērijas māju apbūve. Purvciema īpatnība, kas to nošķir no pārējiem Rīgas mikrorajoniem, ir tā, ka tas ir viens no dažiem Rīgas mikrorajoniem, kuros ir daudz piecstāvu un deviņstāvu mazģimeņu māju, kas citos rajonos stastopamas vien kā atsevišķas mājas vai māju grupa.

Katrs Imantas mikrorajons sastāv no piecām – sešām dzīvojamo māju grupām ar nedaudz atšķirīgiem plānojumiem, kas sagrupētas ap plašiem pagalmiem.

No 1957. līdz 1965. gadam šeit būvētas 464. un 467. sērijas piecstāvu lielpaneļu mājas. Taču kopumā Imantas dzīvojamo rajonu raksturo 602. sērijas mājas – baltas deviņstāvu ēkas ar balkoniem, kas noklāj visu fasādi.

Piecstāvu un vēl augstāku māju apbūve mikrorajonam piešķir sava veida telpisko struktūru.

Detalizētu Mežciema plānojumu izstrādāja institūts „Pilsētprojekts” 1971. gadā (arhitekti M. Medinskis, E. Fogels, I. Millers un A. Vītols). Mežciems sastāv no diviem mikrorajoniem, sabiedriskā centra un tirdzniecības centra.

Apbūves projektu izstrādājuši arhitekti J. Paegle, A. Kronbergs un O. Krauklis. Daudzstāvu ēkas šeit būvētas laikā no 1975. līdz 1978. gadam. Mežciemā galvenokārt būvētas 602. sērijas mājas (ar divstāvīgu dzīvokļu modifikācijām), 464. sērijas mājas un atsevišķas 104. sērijas 16-stāvu mājas.

Dzīvojamais rajons galvenokārt būvēts 1980-tajos gados. Detalizētu plānojumu 1978. gadā izstrādāja institūts „Pilsētprojekts” (arhitekti E. Fogelis, M. Medinskis un I. Millers). Dzīvojamais rajons sastāv no pieciem mikrorajoniem, kā arī sabiedriskā centra un tirdzniecības centra pie A. Saharova ielas.

Pļavnieki ir viens no blīvāk apbūvētajiem Rīgas dzīvojamiem rajoniem, šeit dominē 9-stāvu un 16-stāvu ēkas, ir arī atsevišķas 18-stāvu ēkas Lubānas ielā, kuru celtniecība tika pabeigta tikai 1990. gadā.

Būvniecība sākusies 1985. gadā. Zolitūdei raksturīgs regulārs plānojums, ēkas savā starpā ir saistītas un būvētas grupās. Šīs grupas var būt izliektas, veidojot daļēji slēgtus iekšējos pagalmus vai izvietotas perimetrā – kā Rūses, P. Lejiņa un A. Bieziņa. ielās.

Zolitūdes atķširīgā īpatnība ir tāda, ka ēku sekcijām ir dažāds stāvu skaits. Tas apbūvē rada dažādību, kas vēl vairāk akcentē ēkas - torņus. Tas viss piešķir savdabīgu raksturīgu stilu. Pamatā Zolitūdē būvētas 119. sērijas mājas.

Viens no jaunākajiem Rīgas mikrorajoniem – detalizēts būvniecības plāns izstrādāts 1972. gadā, 1980-tajos gados uzsākta kompleksa izbūve, kurā dominē 119. sērijas mājas.